Bija silta un saulaina rudens diena. Koku lapas priecājās par savu skaistumu, jo rudens tās bija izkrāsojis dažādās krāsās! Vislepnākā un priecīgākā bija kļava! Tai rudens atvēlējis visskaistākās krāsas - oranžu, sarkanu, dzeltenu, brūnu, parotaļājies arī ar krāsu salikumiem un izveidojis sarkanbrūnu, dzeltenoranžu, arī - zaļdzeltenu. Ozolam tas iedevis brūnganīgas krāsas lapas. 

Ozols par to neskuma, jo viņa zaros, starp lapām, gozējās viņa raža - ozolzīles, kas noderēs dzīvnieciņiem. Kas no kļavas? Viņa zīles ir vērtīgākas par skaistumu! 

Tātad - šajā skaistajā un saulainajā rudens dienā, kad dabā bija iestājies tāds miers un rimtums, ozolzīles izdomāja, ka ir pietiekami dzīvojušas ozola zaros. Sāka pakšķināties lejā. Sausajās lapās samiegojies ezītis gulēja. Viena ozolzīle iekrita tieši ezīša adatu kažociņā.

Ezītis sabijās. Pamodās un ar visu ozolzīli kažociņā sāka tipināt prom. Ozolzīlei mazliet bija bail, jo nekad viņa nebija tālāk par sava ozola zaru bijusi. Tagad dodas kaut kur prom!