Šī grāmata tapusi eTwinning projekta "Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa" ietvaros, sadarbojoties Liepājas Raiņa 6. vidusskolai, Viļānu vidusskolai un Talsu pamatskolai.
Saturs
Melnais.................................................................5
Žurks...................................................................13
Lapsene, ods un muša...........................................23
Lapsa un žagata...................................................29
Pasaka par ..........................................................40
5 pasakas ir lasāmas 3 latviešu valodas dialektos: vidusdialektā, lībiskajā dialektā un augšzemnieku dialektā.
Pasaka latviešu literārajā valodā (Liepājas Raiņa 6.vidusskola)
MELNAIS
Laukā bija nolijis silts vasaras lietus. Stārķis, garās kājas cilādams, gāja pastaigāties uz pļavu. Pa ceļam viņš satika mazu, melnu kaķēnu. Kaķītis bija pazaudējis savu mammu un skaļi raudāja. No viņa acīm bira asariņas, kas mirdzēja kā varavīksne. Baltais stārķis apsolīja atrast kaķēna mammu. Viņš aizlidoja aiz šķūņa, kur kaķenīte Mellene baroja savus divus mazuļus. Pirmais kaķēns bija pelēkā krāsā, tāpēc tas bija Pelēkais. Otrais kaķēns bija ruds, tas bija Rudais. "Kur ir mans trešais bērniņš Melnais?" kaķenīte duomāja un sauca viņu. Stārķis lidoja atpakaļ pie pazudušā kaķēna. Kaķēns bija jau nonācis pie dīķa, viņš lūkojās ūdenī un raudāja. Viņa asaras krita dīķī un pārvērtās par mazām zivtiņām. Tā šīs zivtiņas nosauca par asariem. Melnais, sekojot stārķim, atrada savu mammu. No šīs dienas stārķis drīkst ķert zivis par brīvu.
Pasaka vidusdialektā
MELLAIŠ
Laukā bij nolijis silts vasaras lietus. Gandrs, gaŗās kājas cilādams, gā pasastaigāt uz pļavu. Pa ceļam viņš satika maģu, mellu kaķēnu. Kaķēns bij pazaudējis sava mammu un diži brēce. No viņa acēm biŗa asarēnas, kas mirdzēja kā vaŗavīksne. Baltaiš gandrs apsolīja atrast kaķēna mammu. Viņš āzlidoja āz skūņas, kur kaķenīte Melline baŗoja sava dui mazuļus. Pirmaiš kaķēns bij pelēkā krāsā, tāpēc tas bij Pelēkaiš. Otraiš kaķēns bij ruds, tas bija Rudaiš. "Kur ir mana trešaiš bērnēns Mellaiš?" kaķenīte duomāja un sauce viņu. Gandrs lidoja apakaļ pie pazudušā kaķēna. Kaķēns bij jau nonācis pie dīķa, viņš lūkojās ūdenē un brēce. Viņa asaras krita dīķī un pārvērtās par maģām zuvelēm. Tā šīs zuveles nosauce par ešeriem. Mellaiš, sekojot gandram, atrada sava mammu. No šīs dienas gandrs drīkst ķert zuves pa brīvu.
Pasaka lībiskajā dialektā
MELLS
Lauka bi nolījs silts vasars liets. Storķs gārs kājs ciladams, gā pastaigat uz pļāv. Pa ceļam viš satik maz, mell kaķen. Kaķens bi pazaudejs sav mamm un skāļ raudaj. No vīņ acim bīr asariņ, kas mirdzej kā varavīksn. Balts storķs apsolij atrast kaķen mamm. Viš aizlidoj aiz šķūņ, kur kaķenit Mellen baroj sāvs dīvs mazuļs. Pirmais kaķens bi peleka krāsa, tapec tas bi Peleks. "Ku i mans trešais bers Mells?" kaķen domaj un sauc vīņ. Storķs lidoj apakaļ pe pazuduš kaķen. Kaķens bi jau nonācs pe dīķ, viš lūkojas ūdeni un raudaj. Vīņ asars krit dīķi un pārvērtas pa māz zuvtiņ. Tā šis zuvtiņs nosauc pa asar. Mells, sekojot storķim, atrad sav māmm. No šīs diens storķs drīkst ķert zūvs pa brīv.
Pasaka augšzemnieku dialektā
MALNAIS
Laukā beja nūļejs sylts vosoras ļeits. Žugure, goruos kuojis ciluodama, guoja pastaiguot iz pļovu. Pa ceļam jei satyka mozu, malnu kačānu. Kačāns beja pazaudiejs sovu muoti i skaļi rauduoja. Nu juo acim byra osorys, kas mirdzāja kai dardedze. Boltuo žugure apsūļāja atrost kačāna muoti. Jei aizliduoja aiz klāva, kur kačeneita Mellene baruoja sovus diu mozuļus. Pirmīs kačāns beja palākā kruosā, deļtuo jis beja Palākīs. Ūtrīs kačāns beja ruds, deļtuo jis beja Rudīs. „Kur ir muns trešīs bierneņš -Malnais?” kačeneita dūmuoja i sauca jū. Žugure liduoja atpakaļ pi pazudušuo kačāna. Kačāns beja jau nūnuocs pi muorka, jis vērās iudiņī i rauduoja. Juo osoras kryta muorkā i puortopa par mozom zivteņom. Tai ituos zivteņis nūsauca par asarim. Malnais, sekojūt žugurei, atroda sovu muoti. Nu tuos dīnas žugure dreikst ķert zivs par breivu.
Pasaka latviešu literārajā valodā (Liepājas Raiņa 6 vidusskola)
ŽURKA
Reiz žurka pastaigājās pa pļavu. Tur viņa ieraudzīja lielu grozu. Grozs piederēja vīram, kas netālu mežā strādāja: viņš ar cirvi cirta krūmus un zāģēja kokus. Žurka pielavījās pie groza un ieraudzīja, ka tas bija pilns ar ēdienu. Viņa pagaršoja putraimu biezputru, apēda divas pankūkas, nokoda bumbiera gabaliņu. Viss bija tik garšīgi! Tad žurka izdzirdēja soļus un paslēpās grozā. Tas bija vecais vīrs, kas nāca ēst pusdienas. Roku ielicis grozā, viņš sataustīja kaut ko mīkstu. Vīrs strauji izrāva roku no groza un ieraudzīja mazu, melnu žurku. "Kā tu uzdrīkstējies kāpt manā grozā?" jautāja meža cirtējs. "Es tikai gribēju maizes gabaliņu saviem bērniņiem," viņa teica. "Tu esi apēdusi manas pusdienas!" vīrs dusmojās. Taču dzīvnieciņam bija tik mīlīgas acis, ka vīriņš apžēlojās. Viņš paņēma nazi, nogrieza lielu maizes riecienu un iedeva žurkai. Viņa paķēra maizi, saukdama: "Es tevi drīz atkal apciemošu!" Žurka aizskēja kā vējš. Meža taka palika tukša.
ŽURKS. Pasaka vidusdialektā
Reiz žurks pastaigājās pa pļavu. Tur viņš ieraudzīja dižu ķoci. Ķocis piederēja vīram, kas netālu mežā strāzdāja: viņš ar ciri cirta krūmus un zāgāja kokus. Žurks piesalavījās pie ķoča un ieraudzīja, ka tas bij pills ar ēdienu. Viņš pagaršava krūpu tīri, apēda dui plinckus, nokoda grūšas gabalēnu. Viss bija tik gāršīgi! Ta žurks izdzirdēja soļus un pasaslēpās ķocī. Tas bij vecaiš vīrs, kas nāce ēst pusdienas. Roku ielicis ķocī, viņš sataustīja kazin ko mīkstu. Vīrs strauji izrāve roku no ķoča un ieraudzīja maģu, mellu žurku. "Kā tu uzdrīkstējies kāpt manā ķocī?" prantavāja meža cirtējs. "Es tikai gribēju maizes gabalēnu saviem bērnēniem," viņš teice. "Tu esi apēdis mana pusdienas!" vīrs dusmavās. Taču dzīvniecēnam bij tik mīlīgas aces, ka vīrelis apsažēlojās. Viņš pajēme kumpi, nogrieze dižu maizes riecienu un iedeve žurkam. Viņš paķēre maizi, saukdams: "Es tevi drīz atkal aplancīšu!" Žurks aizskrēja kā vēš. Meža taks palika tukšs.
Pasaka lībiskajā dialektā
ŠURKS
Reiz šurks pastaigajas pa pļav. Tur viš ieraug liel ķoc. Ķocs pieder vīram, kas netāl meža strāda: viš a cir cērt krūm un zāģe kok. Šurks pielavas pe ķoč un ieraug, ka tas bi pill a ēdien. Viš pasmeķe putraim biezputr, apēd div penkuok, nokož bumbier gabal. Viss bi tik gāršīg! Ta šurks izdzird soļ un paslēpas groza. Tas bi vec vīr, kas nāc ēst pusdiens. Rok ielics ķoce, viš sataust kau ko mīkst. Vīrs strauj izrāv rok no groz un ieraug maģ, mell šurk. "Kā tu uzdrīkstas kāpt mana ķoce?" jauta mež cirtēj. "Es tik grib maiz gabal priekš sav bērn," viš teic. "Tu ir apēds man pusdien!" vīrs dusmo. Tač dzīvniek bi tik mīlīg ac, ka vīrels apžēlo. Viš pajem kump, nogriež liel maiz riecien un iedo šurkam. Viš paķer maiz, saukdam: "Es tev drīz akal apciemos!" Šurks aizskēj ka vēš. Mež tak palik tukš.
Pasaka augšzemnieku dialektā
RATASTE
Reiz rataste pastaiguojās pa pļovu. Tur jei īraudzāja lelu skaleni. Skaline pīderāja veiram , kas natuoļi mežā struoduoja: jis ar ciervi cyrta krūmus i zuoģāja kūkus. Rataste pīsalavejās pi skalines i īraudzāja, ka tys beja pylns ar iedīni. Jei paraudzāja putraimu bīzputru, apāda diu bļīnus, nūkūda bumbīra gabaļeņu. Vyss beja cīši garšeigi! Tod rastate izdzierdāja sūļus i nūzaglobuoja skalinē. Tys beja vacīs veirs, kas guoja āst pušdīnis. Rūku īlics skalinē, jis sataustāja koč kū meikstu. Veirs strauji izruova rūku nu skalines i īraudzāja mozu, malnu ratasti. „Kai tu uzadreikstieji kuopt munā skalinē?” jautuoja meža ciertiejs. „As tikai gribieju maizis goboleņu sovim bārņim,” jei sacāja. „ Tu asi apādusa munas pušdīnis!” veirs dusmuojās. Taču dzeivnīceņam beja tik meiļeigas acs, ka veireņš apsažāluoja. Jei paķāra maizi, saceidama:”As tevi dreiž otkol apcīmuošu!” Rataste aizskrāja kai viejš. Meža toka palyka tukša.
Pasaka latviešu literārajā valodā (Talsu pamatskola)
LAPSENE, ODS UN MUŠA
Reiz dzīvoja lapsene, ods un muša. Viņi strīdējās, kurš no viņiem ir vislabākais. Viņi gāja pie Dieva, lai tas izšķir strīdu. Dievs paklausījās, ko viņi stāstīja, un jautāja: „Vai jūs esat gatavi piedalīties sacensībās?” Visi bija ar mieru. Tad Dievs turpināja: „Sacensības sāksies pie ceriņiem. Tad lidosiet uz lauka malu, kur aug sarkanā magone. Tur ganās govs. Tas, kurš sadraudzēsies ar govi, būs uzvarētājs.” Visi atkal bija ar mieru. Pirmā lidoja lapsene. Viņa apsēdās uz govs purniņa un iedzēla tik stipri, ka govs palēcās, ieskrēja mežā un sabradāja avenājus. Dievam tas ļoti nepatika. Otrais lidoja ods. Viņš apsēdās uz govs tesmeņa, lai pagaršotu pieniņu. Govs pacēla kāju un izspēra saimniecei visu spaini ar pieniņu. Arī šoreiz Dievam nepatika paveiktais. Trešā aizlidoja muša, viņa nosēdās uz govs muguras, lai pēc garā ceļa atpūstos. Govs nemaz nepamanīja mušu, tikai rāmi ēda skaistās magones. Tāpēc Dievs iecēla karalienes godā mušu.
Pasaka vidusdialektā
VAPSINE, KNUISIS UN MUŠA
Reiz dzīvoja vapsine, knuisis un muša. Viņi strīzdējās, kurš no viņiem ir vislabākaiš. Viņi gā pie Dieva, lai tas izšķir strīdu. Dies pasaklausījās, ko viņi stāstīja, un prantavāja: „Va jūs esit gatavi piedalīties sacensībās?” Visi bij ar mieru. Tad Dies turpināja: „Sacensības sāksies pie pliedariem. Ta lidosit uz lauka malu, kur aug sarkanā magona. Tur ganās gove. Tas, kurš sadraudzēsies ar govi, būs uzvarētāiš.” Visi akal bij ar mieru. Pirmā lidoja vapsine. Viņa apsasēdās uz goves purnēna un iedzēla tik stipri, ka gove pasalēcās, ieskrēja mežā un sabradāja aviešus. Dievam tas diži nepatika. Otraiš lidoja knuisis. Viņš apsasēdās uz goves tesmeņa, lai pagaršotu pienēnu. Gove pacēla kāju un izspēre saimniecei visu spanni ar pienēnu. Arī šoreiz Dievam nepatika paveiktais. Trešā āzlidoja muša, viņa nosasēdās uz goves muguras, lai pēc gaŗā ceļa atsapūstos. Gove nemaz nepamanīja mušu, tikai rāmi ēde šmukās magonas. Tāpēc Dies iecēle karalienes godā mušu.
Pasaka lībiskajā dialektā
SPINDZEL, KNAUS UN MUŠ
Reiz dzīvoj spindzel, knaus un muš. Viņ strīdējas, kurš no viņem i vislabakais. Viņ gā pe Diev, lai tas izšķir strīd. Dies paklausījs, ko viņ stāst, un jautaj: „Va jūs i gatav piedalities sacensība?” Vis bi a mier. Ta Dies turpin: „Sacensib sāks pe ceriņ. Ta lidos uz lauk mal, ku aug sarkan magon. Tur ganas gov. Tas, kurš sadraudzes ar gov, būs uzvaretāis.” Vis akal bi a mier. Pirmā lidoj spindzel. Viņ apsēdas uz gov purniņ un iedzel tik stipr, ka gov palēcas, ieskrēj mež un sabradāj avenaj. Dievam tas diž nepatik. Otrs lidoj knaus. Viš apsēdas uz gov tesmeņ, lai pagaršot pieniņ. Gov pacēl kāj un izspēr saimniecei vis spann a pieniņ. Ari šoreiz Dievam nepatik paveiktais. Treša aizlidoj muš, viņ nosēdas uz gov mugur, lai pēc gār ceļ atpūstos. Gov nemaz nepamanīj muš, tik rām ēd skaist magon. Tāpec Dies iecēl karaliens godā muš.
Pasaka augšzemnieku dialektā
LAPSINE, ŪDS I MYUSA
Reiz dzeivōja lapsine, ūds i myusa. Jī streidājās, kurš nu jīm ir vislobuokīs. Jī guoja pi Dīva, lai jis izšķiertu streidu. Dīvs pazaklausāja, kū jī stuostāja, i jautuoja: „Vai jius asot gotovi pīzadaļāt sacenseibuos?” Vysi beja ar mīru. Tod Dīvs turpynuoja:”Sacenseibys suoksīs pi besakūkim. Tod liduosit iz lauka molu, kur aug sorkona mogona. Tur gonās gūvs. Tys, kurš sazadraudzās ar gūvi, bius uzvarātuojs.” Vysi otkol beja ar mīru. Pyrmuo liduoja lapsine. Jei apzasāda iz gūvs purneņa i īdzāļa tik styprai, ka gūvs pazaļāca, īskrāja mežā i sabroduoja aivīkstinis. Dīvam tys ļūti napatyka. Ūtrais liduoja ūds. Jis apzasāda iz gūvs tesmeņa, lai paraudzātu pīneņu. Gūvs pacāļa kuoju i izspāra saimineicai vysu spaņi ar pīnu. Arī šūreiz Dīvam napatyka paveiktīs. Trešuo aizliduoja myusa, jei nūzasāda uz gūvs mugurys, lai piec goruo ceļa atsapiustu. Gūvs ņimoz napamaņāja myusu, tikai mīreigi āda skaistuos mogonys. Topiec Dīvs īcāļa karaļīnis gūdā myusu.
Pasaka latviešu literārajā valodā (Viļānu vidusskola)
LAPSA UN ŽAGATA
Reiz meža vidū, uz zemākā priedes zara, saules staru lolota, rotājās žagata. Viņai patika visdažādākie spīguļi, vizuļi un dārglietas, kuras viņa rada, lidojot cauri pilsētu bagātajām ieliņām. Pārcilājot savu kolekciju, piemērojot katru spīdeklīti, saules stariem atstarojoties, no tiem veidojās neskaitāmi saules zaķīši, kas lēkāja pa meža malām. Šo atspīdošos starus pamanīja rudā lapsa, kas pienāca tuvāk kokam, lai palūkotos, kas tad ir šī spožuma avots. Kuplaste ieraudzīja žagatu, kas lepni gozējās saulītē ar rotām uz kakla un spārniem. Viņa nodomāja pie sevis:” Paskat tik, cik lepna viņa sevi iedomājusies! Ak, ja vien man arī būtu šādi dārgumi...”
lgi nevilcinādamās, rudaste uzsāka sarunu:” Sveika, žagata! Cik Tu skaista šodien! Un paskat, cik tev rotu! Kāda bagātība! Žēl gan, ka šos dārgumus vari tikai piemērot, bet lidot ar tiem gan tu nevari. Kāda neraža, vai ne?”
Tā, klusi smīkņādama, sacīja lapsa. Žagata apzinājās, ka lapsām piemīt liela viltība, taču tajā mirklī viņa tapa domīga, sāka izjust lepnumu, būdama liela patmīle. „Nu sveika, sveika, Rudā aste! Kāpēc tu tā domā, ka es nespēju lidot?” aizdomīgi jautāja žagata.”Bet vai tad tu proti? Ak, ja tā būtu, tu būtu tik vienreizēja! Iedomājies, cik skaista lidotāja tu būtu, kā visi uz tevi skatītos!” lapsa ironizēja. „Protu gan!” sauca žagata un pēkšņi uzsāka lidot! Tiklīdz viņa pacēla spārnus, no tiem nokrita visas rotas! Lapsa tās aši salasīja un tūlīt aizlaidās prom, pie sevis nodomādama:”Cik gan viegli jūs uzķeraties, cenšoties kādam kaut ko pierādīt...”
Pasaka vidusdialektā
LAPSA UN ŽAGATA
Reiz meža vidū, uz zemākā priedes zara, saules staru lolota, rotājās žagata. Viņai patika visdažādākie spīguļi, vizuļi un dārglietas, kuŗas viņa rada, lidojot cauri pilsētu bagātajām ielēnām. Pārcilājot sava kolekciju, piemērojot katru spīdeklīti, saules stariem atstarojoties, no tiem veidojās neskaitāmi saules zaķēni, kas vicoja pa meža malām. Šo atspīdošos starus pamanīja rudā lapsa, kas pienāca tuvāk kokam, lai pacielētu, kas tad ir šī spožuma avots. Kuplaste ieraudzīja žagatu, kas lepni gozējās saulēnā ar rotām uz kakla un spārniem. Viņa nodomāja pie sevis: „Paskat tik, cik lepna viņa sevi iedomājusies! Ak, ja vien man arī būtu šādi dārgumi...”
Ilgi nevilcinādamās, rudaste uzsāka sarunu: „Sveika, žagata! Cik Tu šmuka šodien! Un paskat, cik tev rotu! Kāda bagātība! Žēl gan, ka šos dārgumus vari tikai piemērot, bet lidot ar tiem gan tu nevari. Kāda neraža, vai ne?”
Tā, klusi smīkņādama, sacīja lapsa. Žagata apzinājās, ka lapsām piemīt diža viltība, taču tajā mirklī viņa tapa domīga, sāka izjust lepnumu, būdama liela patmīle. „Nu sveika, sveika, Rudā aste! Kāpēc tu tā domā, ka es nespēju lidot?” aizdomīgi jautāja žagata. ”Bet vai tad tu proti? Ak, ja tā būtu, tu būtu tik vienreizēja! Iedomājies, cik šmuka lidotāja tu būtu, kā visi uz tevi cielētu!” lapsa ironizēja. „Protu gan!” sauce žagata un pēkšņi uzsāka lidot! Tiklīdz viņa pacēle spārnus, no tiem nokrita visas rotas! Lapsa tās aši salasīja un tūlīt aizlaidās prom, pie sevis nosadomādama: „Cik gan viegli jūs uzķeraties, cenšoties kādam kazi ko pierādīt...”
Pasaka lībiskajā dialektā
LAPS UN ŽAGAT
Reiz mež vidu, uz zemāk prieds zar, saul star lolot, rotājas žagat. Viņai patik visdažadakie spīguļ, vizuļ un dārgliets, kurs viņ rad, lidojot caur pilsēts bagātam ieliņam. Pārcilajot sāv kolekcij, piemērot katr spīdeklit, saul starem atstarojoties, no tiem veidojas neskaitam sauls zaķīš, kas lēkaj pa mež malam. Šitos atspīdošos stārs pamanīj rud laps, kas pienāc tuvak kokam, lai palūkotos, kas ta ir šita spožum avots. Kuplast ieraudzij žagat, kas lepn gozejas saulite a rotam uz kakl un spārn.Viņ nodomāj pe sev: „Paska tik, cik lepn viņ sev iedomājses! Ak, ja vien man ar būt šitād dārgum...”
Ilg nevilcinādamas, rudast uzsāk sarun: „Sveik, žagat! Cik Tu skaist šodien! Un paskat, cik tev rots! Kād bagātib! Žēl gan, ka šito dārgum var tik piemērit, bet lidot ar tiem gan tu nevar. Kād neraž, va ne?”
Tā, klus smīkņādam, sacīj laps. Žagat apzinajas, ka lapsam piemit liel viltib, tač tai mirkli viņ tap domīg, sāk izjust lepnum, būdam liel patmīl. „Nu sveik, sveik, Rud ast! Kāpēc tu tā doma, ka es nespej lidot?” aizdomig jautaj žagat.” Bet va ta tu prot? Ak, ja ta but, tu but tik vienreizej! Iedoma, cik skaist lidotaj tu but, kā vis uz tev skatitos!” laps ironizej. „Prot gan!” sauc žagat un pēkšņ uzsak lidot! Tiklidz viņ pacēl spārns, no tiem nokrit vis rot! Laps tās aš salasij un tulit aizlaidas prom, pe sevis nodomadam: „Cik gan viegl jūs uzķeras, cenšoties kādam kau ko pierādit...”
Pasaka augšzemnieku dialektā
LOPSA I ŽOGOTA
Reiz meža vydā, iz zamuokuo prīdis zora, sauļis storu lūluota, rūtuojās žogota. Jai patyka visdožuoduokī speiguļi, vizuļi i duorgļītys, kuras jei roda, lidojūt cauri pilsātu boguotojom īļeņom. Puorcylojūt sovu kolekceju, pīmārojūt kotru speidekļeiti, sauļis storim atstarojūtīs, nu tīm veiduojās naskaitāmi sauļis začeiši, kas lākuoja pa meža molom. Šūs atspeidūšūs storus pamaņāja ruduo lopsa, kas pīnuoca tuvuok kūkam, lai pazavārtu, kas tod ir tuo spūžuma ovūts. Kuplasta īraudzāja žogotu, kas lepni gūzājās sauļeitā ar rūtom iz kokla i spuornim. Jei dūmuoja pi seva: „Paskat tik, cik lapna jei sevi īzadūmuojusa! Ak, ja vīņ maņ biutu taidi duorgumi...”
Ilgi nagaideidama, rudaste uzsuoka sarunu: „Sveika, žogota! Cik Tu šmuka šudiņ! I paskot, cik Tev rūtu! Kaida boguoteiba! Žāl gon, ka šūs duorgumus vari tikai pīmierāt, bet liduot ar tīm gon Tu navari. Kaida bāda, vai ne?”
Tai, klusi smīdamās, sacāja lopsa. Žogota zynuoja, ka lopsom pīmeit lela viļteiba, taču tymā mirklī jei topa dūmeiga, suoka izjust lapnumu, biudama lela patmīle.”Nu sveika, sveika, Ruduo aste! Deļkuo Tu tai dūmoj, ka as namuoku lidot? ” aizdūmeigi jautuoja žogota. „Bet vai tod Tu prūti? Ak, ja tai biutu, Tu biutu tik vīnreizieja! Īzadūmoj, cik skaista liduotuoja Tu biutu, kai vysi vārtūs iz Teva!” lapsa ironizēja. „Prūtu gon!” sauca žogota i piekšņi uzsuoka liduot! Tikļeidz jei pacāļa spuornus, nu tīm nūkryta vysys rūtas! Lapsa tuos uotri salasāja i tiuļeit aizalaida prūjom, pi seva nūdūmuodama:”Cik gon vīgli ir jiusus apmoņāt, kod cenšatīs kaidam koč kū pīruodāt!
Pasaka latviešu literārajā valodā
PASAKA PAR ...
Uz necilo pļavu cilvēki nemēdza skatīties. Bites tai ar līkumu lidoja garām uz ziedu pārpilnajiem dārziem, ne miņas tajā nebija no zvēriem un putniem. Pat saule ar savu laipnību un siltumu pret pļavu bija skopa, griežot starus uz citu pusi, un lietus mākoņi ne lāsītes tai nevēlējās dot. Pļava lepni klusēja, nelūdzās tā uzmanības; kā par brīnumu, tā turpināja ziedēt kā līdz šim, taču ar katru dienu auga tās sāpes un aizvainojums. Dievs, to redzēdams, iesēja pļavā magones, kuras auga pāri visām zālēm un ar savu skaistumu nevarēja nepievērst agrāk vienaldzīgo ļaužu skatienus. Nu jau saule, cik vien spēdama, centās magonēm dāvāt savu spožumu, vakaros no mākoņiem nolija viss, kas tiem bija, bites augu dienu lidoja no zieda uz ziedu, zvēri un putni aizkavējas pie magonēm, cilvēki pētīja tās no visām pusēm un nebeidza brīnīties, uzdodot jautājumu, kā šeit tādas izaugušas.
Uz vienu brīdi likās, pļava ir pilna dzīvības un kustības, taču drīz vien dienas laikā saules lolotie augi kļuva zeltaini, spēcīgās lietus gāzes arī nelīdzēja – ziedlapas vairs nespēja izturēt ūdens smagumu un nokrita zemē, kātiņi tik tikko varēja noturēt magoņu pogaļas, tie bija palikuši vāji no daudzajiem cilvēku un zvēru pieskārieniem. Vietām no cilvēku soļiem pļava bija nolīdzināta līdz ar zemi. Pārlieku lielā uzmanība un mīlestība pret pļavu, bet visdrīzāk tikai pret magonēm, bija to pārvērtušas līdz nepazīšanai. Visi par nesen tik ļoti apbrīnotajām magonēm bija pavisam aizmirsuši, taču pēc dažām dienām nevarēja nepamanīt, ka pļava vairs nezied ar tai ierastajiem ziediem, tā bija apaugusi ar dadžiem, nātrēm un dzelkšņiem, kuriem vairs nevajadzēja ne siltuma, ne lietus, ne skatienu.
Viļānu vidusskola
Pasaka vidusdialektā
PASAKA PAR ...
Uz necilo pļavu cilvēki nemēdza skatīties. Bites tai ar līkumu lidoja gaŗām uz ziedu pārpilnajiem dārziem, ne miņas tajā nebij no zvēriem un putniem. Pat saule ar sava laipnību un siltumu pret pļavu bij skopa, griežot starus uz citu pusi, un lietus mākoņi ne lāsēnas tai nevēlējās dot. Pļava lepni klusēja, nelūdzās tā uzmanības; kā par brīnumu, tā turpināja ziedēt kā līdz šim, taču ar katru dienu auga tās sāpes un aizvainojums. Dies, to redzēdams, iesēja pļavā magonas, kuŗas auga pāri visām zālēm un ar sava skaistumu nevarēja nepievērst agrāk vienaldzīgo ļaužu skatienus. Nu jau saule, cik vien spēdama, centās magonām dāvāt sava spožumu, vakaros no mākoņiem nolija viss, kas tiem bij, bites augu dienu lidoja no zieda uz ziedu, zvēri un putni aizkavējas pie magonām, cilvēki pētīja tās no visām pusēm un nebeidza brīnīties, uzdodot jautājumu, kā šeit tādas izaugušas.
Uz vienu brīdi likās, pļava ir pilla dzīvības un kustības, taču drīz vien dienas laikā saules lolotie augi kļuva zeltaini, spēcīgās lietus gāzes arī nelīdzēja – ziedlapas vairs nespēja izturēt ūdeņa smagumu un nokrita zemē, kātēni tik knapi varēja noturēt magonu pogaļas, tie bij palikuši vāji no daudzajiem cilvēku un zvēru pieskārieniem. Vietām no cilvēku soļiem pļava bij nolīdzināta līdz a zemi. Pārlieku dižā uzmanība un mīlestība pret pļavu, bet visdrīzāk tikai pret magonām, bij to pārvērtušas līdz nepazīšanai. Visi par nesen tik diži apbrīnotajām magonām bij pavisam āzmirsuši, taču pēc dažām dienām nevarēja nepamanīt, ka pļava vairs nezied ar tai ierastajiem ziediem, tā bij apaugusi ar dadžiem, nātrām un dzelkšņiem, kuŗiem vairs nevajadzēja ne siltuma, ne lietus, ne skatienu.
Pasaka lībiskajā dialektā
PASAK PAR ...
Uz necil pļav cilēk nemēdz skatities. Bits tai a līkum lidoj garam uz zied pārpilnem dārzem, ne miņ tai nebi no zvēr un putn. Pat saul a sav laipnib un siltum pret pļav bi skop, griežot stars uz cit pus, un liets mākoņ ne lāsits tai nevēlejas dot. Pļav lepn klusej, nelūdz tā uzmanib; kā pa brīnum, tā turpinaj ziedet kā līdz šim, tač a katr dien aug tās sāps un aizvainojum. Dies, to redzēdams, iesēj pļavā magon, kurs aug pār visam zālem un ar sav skaistum nevarej nepievērst agrāk vienaldzig ļauž skatiens. Nu jau saul, cik vien spēdam, centas magonem dāvat sav spožum, vakaros no mākoņem nolij viss, kas tiem bi, bits aug dien lidoj no zied uz zied, zvēr un putn aizkavejas pe magonem, cilēk pētij tās no visam pusem un nebeidz brīnities, uzdodot jautājum, kā šite tād izauguš.
Uz vien brīd likas, pļav i pill dzīvīb un kustīb, tač driz vien dienas laika sauls lolotie aug kļuv zeltain, spēcīgs liets gāzs ar nelīdzej – ziedlapas vairs nespēj izturet ūdens smagum un nokrit zeme, kātiņ tik tikko varēj noturet magoņ pogaļ, tie bi palikuš vāj no daudziem cilēk un zvēr pieskārienem. Vietam no cilēk soļiem pļav bi nolīdzinat līdz a zem. Pārliek liel uzmanib un mīlestib pret pļav, bet visdrīzak tik pret magonem, bi to pārvērtuš līdz nepazīšan. Vis par nesen tik ļot apbrīnotam magonem bi pavisam āzmirsuš, tač pēc daž dien nevarēj nepamanit, ka pļav vairs nezied a tai ierastiem ziediem, tā bi apaugus a dadžem, nātrem un dzelkšņem, kurem vairs nevajadzēj ne siltum, ne liet, ne skatien.
Pasaka augšzemnieku dialektā
PUORSOKA PAR ...
Uz nacylū pļovu cilvāki namādza skatātīs. Bitis tai ar ļeikumu liduoja garom iz zīdu puorpilnajim duorzim, na miņis tymā nabeja nu zvārim i putņim. Pat sauļa ar sovu laipņeibu i syltumu pret pļovu beja skūpa, grīžūt storus iz cytu pusi, i ļeita muokuļi nagrybāja dūt sovys luosis tam. Pļova lapni klusāja, naliydza uzmaņiebys; kai par breinumu, jei turpynuoja zīdāt kai īprīkš, taču ar kotru dīnu auga juos suopis i aizvainuojums. Dīvs, tū radzādams, īsāja pļovā mogonys, kuras auga puori vysom zuoļem i ar sovu skaistumu navarāja napīvārst ogruok vīnaldzeigūs ļaužu skatīnus. Nui sauļa, cik vīn spādama, centās mogonom duovuot sovu spūžumu, vokorūs nu muokūņim nūļeja vyss, kas tīm beja, bitis augu dīnu liduoja nu zīda iz zīdu, zvāri i putni aizkavājās pi mogonom, cylvāki tiemāja tuos nu vysom pusem i nabeidza breinātīs, uzdūdūt jautuojumu, kai ite taidys izaugušas. Iz breidi lykās, ka pļova ir pylna dzeiveibys i kusteibys,
Iz breidi lykās, ka pļova ir pylna dzeiveibys i kusteibys, taču dreiž vīņ dīnas laikā luoluotī augi palyka zaltaini, spieceigīs ļeits arī naļeidzāja – zīdlopas vaira naspāja izturāt iudiņs smogumu i nūkrita zemī, kuoteņi tik tikkū varāja nūturāt mogonu pūgaļis, tī beja palikuš vuoji nu daudzajim cylvāku i zvāru pīskuorīnim. Vītom nu cylvāku sūļim pļova beja nūleidzynuota ar zemi. Puorļīku leluo uzmaņeiba i mīla pret pļovu, bet visdreižuok pret mogonom, beja tū puorviertuš leidz napazeišanai. Vysi par naseņ tik ļūti apbreinotajam mogonom beja pavysam aizmiersuši, taču piec dažom dīnom navarāja napamaņeit, ka pļova vaira nazīd ar tai īrastojim zīdim, jei beja apaugusi ar dadžim, ņuotrem i dzelkšņim, kurim vaira navajadzāja ni syltuma, ni ļeita, ni skotīnu.
TEKSTS
Pasakas literārajā valodā
Melnais – Aleksandrs Protopovičs, Inga Šlangena, Ieva Šlangena, Linda Jokubauska, Alta Egliņa (Liepājas Raiņa 6. vidusskola)
Žurka – Paula Baumane, Rebeka Laugale, Paula Pūpe, Signija Šenberga (Liepājas Raiņa 6. vidusskola)
Lapsene, ods un muša – Talsu pamatskolas skolēni
Lapsa un žagata – Marta Puzāka (Viļānu vidusskola)
Pasakas par ... – Viktorija Sidarova (Viļānu vidusskola)
TEKSTS
Pasakas dialektā
Vidusdialektā – Liepājas Raiņa 6. vidusskolas skolēni
Lībiskajā dialektā – Talsu pamatskolas skolēni
Augšzemnieku dialektā – Viļānu vidusskolas skolēni
AUDIO
Vidusdialekts
Dāvis Siliņš, Krists Graudužis, Markuss Mežģirts, Luīze Špaka, Viktorija Jansone
Lībiskais dialekts
Signija Brauna
Augšzemnieku dialekts
Marta Puzāka, Laura Svikša, Linda Stabulniece
BEIGAS
Šī grāmata tapusi eTwinning projekta "Viena zeme, vieni ļaudis, nav vienāda valodiņa" ietvaros, sadarbojoties Liepājas Raiņa 6. vidusskolai, Viļānu vidusskolai un Talsu pamatskolai.
Saturs
Melnais.................................................................5
Žurks...................................................................13
Lapsene, ods un muša...........................................23
Lapsa un žagata...................................................29
Pasaka par ..........................................................40
5 pasakas ir lasāmas 3 latviešu valodas dialektos: vidusdialektā, lībiskajā dialektā un augšzemnieku dialektā.
- < BEGINNING
- END >
-
DOWNLOAD
-
LIKE
-
COMMENT()
-
SHARE
-
BUY THIS BOOK
(from $10.39+) -
BUY THIS BOOK
(from $10.39+) - DOWNLOAD
- LIKE
- COMMENT ()
- SHARE
- Report
-
BUY
-
LIKE
-
COMMENT()
-
SHARE
- Excessive Violence
- Harassment
- Offensive Pictures
- Spelling & Grammar Errors
- Unfinished
- Other Problem
COMMENTS
Click 'X' to report any negative comments. Thanks!